Ziņas

Evelīna Ozola nupat atgriezusies no urbānisma studijām Nīderlandē un piedalījusies izstādes “Sodums. Uliss. Vīrieša ceļojums” veidošanā. Tā ir veltīta rakstniekam un tulkotājam Dzintaram Sodumam, un to visu var redzēt Bastejkalnā, Rīgas Valsts 1. ģimnāzijā un salonā „Capital”. Taču sarunā ar City24 Evelīna atklāj savu viedokli par Rīgas pilsētu, tās mikrorajoniem un cer, ka Rīga kļūs draudzīgāka visām sabiedrības grupām. Kā Tu izlēmi par labu pilsētplānošanai? Lai arī Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) Arhitektūras un pilsētplānošanas fakultātes nosaukums ir ar ambīciju, tā sniedz tikai ievadu urbānismā. Taču ar to pietika, lai man rastos interese par lielāku mērogu. Vēlāk, jau strādājot, sapratu, ka mani mazāk interesē ēku detaļas, bet vairāk tā daļa, kas ir starp ēkām, un kā tā ietekmē cilvēku. Urbānisms ir plašs jēdziens, tas sevī iekļauj gan pilsētplānošanu, gan pilsētvides dizainu, arī reģionālo plānošanu. Daudz mērogu - no ielas uz augšu. Nīderlandē mācījos plānošanu lielākā mērogā, kas plašāk risina ainaviskas problēmas vai cilvēku izmitināšanu, ekonomiskas lietas, infrastruktūru. Līdz pat pilsētas formai, vairāk runājot par kvartāliem, ēku augstumiem, ielām un laukumiem. Tā ka - nozīme ir milzīga, no tā, kā organizē pilsētnieku dzīvošanu un pārvietošanos līdz pat tādiem sīkumiem kā- kur es tagad varu apsēsties un pie kura koka nolikt riteni. Kas ir tas, kas Tevi visvairāk iespaido no Nīderlandē pavadītā laika? Delftas Tehniskajā universitātē ir pieejami ļoti plaši resursi- bibliotēkas, dažādas konferences, semināri. Tur strādā pasniedzēji no dažādām pasaules malām, ar zināšanām plānošanā, ainavu un pilsētvides dizainā, urbānisma vēsturē un teorijās. Lai arī Rīgas mācībspēkiem ir ilgstoša pieredze plānošanā, viņu pašu “skola” ir salīdzinoši vāja. Nīderlandē ik uz soļa ir interesanti urbānisma piemēri. Daļu no izglītības veido ekskursijas uz visādām Nīderlandes vietām, kur stāsta, kādēļ ir pieņemti tādi lēmumi, kāpēc tās vietas izskatās tieši tā. Atrasties tur ir ļoti iedvesmojoši. Vai šobrīd esi atgriezusies Latvijā? Ilgu laiku pēc studiju beigšanas vēl pavadīju Nīderlandē. Uz šejieni atbraucu, jo man piedāvāja interesantus projektus- izstādi[„Sodums. Uliss. Vīrieša ceļojums”, Bastejkalnā-A.F.], kā arī darbu birojā MADE arhitekti, kur es agrāk strādāju. Tāpat ir arī RTU vasaras universitāte, kuru kopā ar Tomu[latviešu urbānists Toms Kokins- A.F.] taisām kopā jau piekto. Tajā laikā vienmēr esmu Latvijā. Rudens ir atvērts- varētu palikt, taču pēc studijām vēlos gūt vēl vairāk praktiskas pieredzes. Latvijā šobrīd nav tik daudz iespēju iemācīties kaut ko jaunu, šeit ir jāuzņemas atbildība darīt pašai. Kā, Tavuprāt, trūkst Rīgai? Ļoti, ļoti daudz kā. Viena no lietām, par kuru ar Tomu visu laiku pastāvam, ir veloceliņi. Mēģinām pārliecināt cilvēkus, ka ielas var pārdalīt tā, lai visiem pietiktu vietas. Nelīdzsvarotība satiksmes telpā ir praktiski visur, tai pat laikā ir ļoti daudz velobraucēju. Pietrūkst arī vienotas idejas, kādai ir jābūt Rīgai. Ja, piemēram, Rīgas mērs pasaka, ka pilsēta nav piemērota velobraucējiem, viņš arī nepiedāvā kaut ko vietā. Var manīt tādu kā stumdīšanos, pakļaušanos kāda interesēm. Labs ir Kopenhāgenas piemērs, kur izlemts, ka pilsēta būs ekoloģiska, un attiecīgi tiek veikti tālākie darbi – ierobežota auto iebraukšana centrā, veidoti jauni laukumi un parki, un visi politiķi pārsēdušies uz divriteņiem. Urbānisma gadījumā iedzīvotāji ir tas pasūtītājs, ar kuriem jāizveido savstarpēja uzticēšanās. Mēs tērējam viņu nodokļu naudu, kaut ko veidojot. Ja pasūtītājs ir pilsētas dome, tie jau ir tie paši cilvēki, kuriem tas tiek taisīts. Kā nākotnē attīstīsies Rīgas mikrorajoni? Līdz tiem mēs droši vien kādā brīdī nonāksim, domāju, ka tā būs ļoti liela problēma, dārga un ķēpīga. Jau šobrīd ir jāsāk pētīt un jāizveido plāns, kā rīkoties, kad mājas būs sliktā stāvoklī. Arī īpašumtiesības tur ir sarežģītas. Katram pieder savs dzīvoklis, kopīgi neviens par māju nav atbildīgs. Inženierkomunikācijas, ēku konstrukcijas un fasādes, kas nolietojas, tās it kā nevienam nepieder. Zeme zem mājas vēl ir kaut kādās miljons daļās sadalīta. Kļūdaini ir arī pilsētā ļaut būvēt tik daudz lielveikalu. Tā ir centralizācija, ko mēs pēc būtības negribam. Tā vedina palikt pasīviem. Ir ērti. Es nobraucu no devītā stāva ar liftu, iekāpju mašīnā, aizbraucu uz veikalu. Ja to visu sadalītu mazākās daļās un savietotu mikrorajonos, varētu, piemēram, atdzīvināt pirmos stāvus, tiktu veicināta mazā uzņēmējdarbība un līdz ar to atbildība par vidi. Darot citādāk, varētu veidot sabiedrību, kur viens par otru vairāk interesējas, rūpējas. Izklausās visai pesimistiski. Jā, tāpēc ka nedomājam īpaši uz priekšu. Mūsu gadījumā visai ātri nokārtoja privatizācijas, ātri tikām no šīs problēmas vaļā. Jums ir savi dzīvokļi, domājiet. Ir tie, kuri spēja saorganizēties kooperatīvos, bet lielākā daļa jau nav. Turpretī citās valstīs privatizēja tikai īres tiesības vai veidoja apsaimniekošanas organizācijas. Piemēram, Vācija ar to labi ir tikusi galā. Iespējams, viņu mentalitāte ļauj veiksmīgāk apvienoties organizācijās, taču latvieši vēlas būt individuālisti un sēdēt katrs savā dzīvoklī. Kas lietu padara vēl interesantāku, ir, ka iedzīvotāju daudzums samazinās. Kādā brīdī var izrādīties, ka tik daudz dzīvokļu nemaz nevajag. Pasaulē ir piemēri, kur, teiksim, no deviņstāvu mājas izveido piecstāvu. Ieguvēji ir visi, jo nav jāuztur tik liels īpašums, vides mērogs kļūst draudzīgāks. Var, teiksim, arī apvienot dzīvokļus. Variantu ir daudz, tikai jāatrod ekonomiski un telpiski veiksmīgākais plāns. Vai vari minēt labākos Eiropas mikrorajonu piemērus, kurus esi manījusi? Man patīk Holande. Piemēram, ir pavisam cita izpratne par rindu māju tipoloģiju. Mums tās ir salīdzinoši lielas, var piebraukt ar mašīnu, kaut kur ārpus Rīgas. Holandē tādas vēsturiski ir pilsētas centrā, cieši sabūvētas, katram ir savs dārziņš. Apbūve ir blīva, bet ir ļoti daudz zaļumu. Varbūt lejā ir vēl savs veikals. Katrs rūpējas par savas mājas priekšpusi un aizmuguri. Tai pat laikā Holandē ir arī savi mikrorajoni, kādus mēs šeit negribam. Piemēram, milzīgā VINEX mājokļu programma, kas sākās 90.gados. Būvniecība aizvien turpinās. Tie ir lieli priekšpilsētu rajoni, kas ir skaisti dizainā, taču tajos trūkst kultūras, darba vietu, dzīvīguma. Latvijā arhitekti pašķirsta žurnālā un apskata, cik mājas labi izskatās, bet, aizbraucot un iepazīstoties tuvāk, var saprast, ka šāda plānošana ir radījusi arī nopietnas problēmas. Ja interesē mikrorajonu apsaimniekošana un pielāgošana sarūkošam iedzīvotāju skaitam, es kā labu piemēru varētu minēt mazo Vācijas pilsētiņu Leinefelde. Tieši tādām pašām piecstāvu blokmājām kā, piemēram, Imantā, piebūvēti balkoni, apvienoti dzīvokļi, izveidoti dārzi un autostāvvietas. Vai Tev nešķiet dīvaini, ka Daugavas krasti joprojām ir „pliki”, kā arī ir relatīvi maz vietu, kur atpūsties un padzert kafiju? Jā, protams. Tas sasaucas par to, ko teicu iepriekš, ka pilsētai trūkst tālejošas vīzijas. Neesmu gan vēl apmeklējusi, bet man stāsta, ka jaunizveidotā promenāde Ķengaragā gan esot lieliska, tajā ir ieguldīts. Un ieguldīt ir vērts, jo sakārtota ārtelpa uzreiz ceļ apkārtējo īpašumu vērtību, iedzīvotāji sāk augstāk vērtēt savas pilsētas dzīves kvalitāti, tā kļūst pievilcīgāka tūristiem. Ja pilsētai pašai trūkst līdzekļu, ūdensmalas var nodot apsaimniekošanā uzņēmējiem, protams, izvirzot skaidrus noteikumus lietošanai un vides dizainam. Mums jāsaprot, ka kvalitatīva publiskā ārtelpa ir pilsētas lielākā vērtība, tā ir vieta, kur mēs no nejaušiem svešiniekiem kļūstam par sabiedrību. Foto: http://fineyoungurbanists.tumblr.com/ Evelīna Ozola: Dzimusi Rīgā, 1983. gadā Beigusi studijas Rīgas Tehniskās universitātes Arhitektūras un pilsētplānošanas fakultātē, 2007, ieguvusi maģistra grādu Delftas Tehniskajā universitātē, ar specializāciju urbānismā, 2011 Kopā ar urbānistu Tomu Kokinu rīko Rīgas Tehniskās universitātes Starptautisko vasaras skolu Strādājusi arhitektu birojā MADE arhitekti, publikāciju autore izdevumos Latvijas Architektūra, Ir, portālā A4D