Ziņas

Gulēt uz lauriem nevar Vārdi ekoloģiskums un krāsa droši vien šķiet kas nesavienojams, saka Ieva Ozola, SIA Tikkurila mārketinga vadītāja. “Ja saki- ekoloģisks, tātad domā par dabīgo visās tā izpausmēs. Turpretī vārds “krāsa” pirmās asociācijas raisa ar “ķīmisks”, “mākslīgs”, iespējams pat- “kaitīgs“.” Mūsdienu tehnoloģiskā attīstība ļāvusi apvienot šos divus jēdzienus. Cilvēku radītie mākslīgie ķīmiskie savienojumi krāsvielu radīšanā tikpat labi kalpo gan cilvēkam, gan nekaitīgai ietekmei uz vidi. Ekoloģiskajām krāsām pielāgots samērā sarežģīts sertifikācijas process. “Te runa ir par izejvielu iegūšanu, produktu izplatīšanu un krāsas uzklāšanu, atkritumu utilizēšanu. Lai šādu kompleksu rezultātu sasniegtu, katram produktam ir jāveic garš izvērtēšanas un stingras kontroles ceļš. Šādu produktu sertifikācija tiek atkārtota pēc zināma laika,” skaidro Ozola, piebilstot, ka “gulēšana uz lauriem” te nesanāk. Visu laiku jāseko līdzi krāsu ražosanai. Eko- risinājumi mēdzot būt arī ekstrēmi. “Ir krāsu ražotāji vai mājražotāji, kuri uzskata, ka arī no pilnīgi dabīgām izejvielām var radīt krāsu, sajaucot dabīgo pernicu ar krītu. Krāsa mūsdienu izpratnē tomēr ir apdares materials ar augstām prasībām pielietojuma, kvalitātes, virsmas noslodzes ziņā. Tas nekādā veidā nevar tikt salīdzināts ar sentēvu tehnoloģiskajiem risinājumiem,” ir pārliecināta Ozola. Griesti no biezpiena Tikmēr entuziasti tepat, Latvijā, labprāt eksperimentē gan ar zināšanām, gan pašu domātām krāsu ieguves formulām. Aleksandrs Ļubinskis, paša būvētas salmu mājas autors, krāsas gatavo pats. Receptes varot atrast vecajās būvniecības grāmatās. Viņš saka, ka mājās “lielākajā daļā griestu krāsas sastāv no biezpiena, dzēstā kaļķa un krīta.” Gribējies kaulkrāsas toni, tādēļ klāt pievienots māls. Krāsa iznākusi gluži laba. “Klājas viemērīgi un nožuvusi nesmērē. Vienīgi, ja gatavojas krāsot lielāku laukumu, tad veikalā uz iegādātā biezpiena apjomu pārdevēja varētu skatīties ar pārsteiguma pilnu skatienu.“ Taču Ļubinskis atzīst, ka šāda krāsa ar ūdeni nav mazgājama. “Ne tā, ka, tiklīdz uzlej ūdeni, tā krāsojums pazūd, bet palēnām nomazgājas. “ Paša gatavotam materiālam esot plaša toņu izvēle. Dzeltenīgu krāsu var iegūt, pievienojot kurkuma garšvielu. Jānis Sleņģis, kokmateriālu un to izstrādājumu kompānijas Mercolinks pārstāvis, kā galveno ekoloģiskas krāsas pazīmi min tās sastāvu. “Tā saucamajos dabīgajos produktos tiek izmantoti dabīgie pigmenti- ieži, koku un krūmu lapas, bišu vaski, dadžu eļļa un citi. Tie ir materiāli, kas iegūti no kontrolētām audzēm vai plantācijām. Citos apdares līdzekļos par tā bāzi ir izmantots, piemēram, lēts ķīmisks produkts, kas nereti veido pat 65% no tilpuma sastāva.” Būtiski ir arī, kā šo ekoloģisko krāsu uzklāj. Ķīmiskos līdzekļus uzklāt ir vieglāk, tie ātrāk žūst. Nav prasīgi kopšanai. “Bet jāatceras, ka liela daļa šo līdzekļu rada plēves veida klājumu un neļauj koksnei elpot,” brīdina Sleņģis. Jāpēta iepakojums 1989. gadā Ziemeļu ministru padome vienojās par preču kvalitātes sistēmu Ziemeļu reģionam. “Šajos reģionos cilvēki auksto klimatisko apstākļu dēļ ir spiesti daudz vairāk uzturēties telpās nekā dienvidnieki. Iespējas vēdināt telpas piemēram, atverot logu, bieži var būt ierobežotas. Tāpēc vienota un stingra telpu kvalitātes sistēma, kas izvirza kvalitātes prasības dažādiem rūpniecības materiāliem ir būtiska,” par ekoloģisko krāsu kvalitātes vērtēšanu, kas ieviesta arī Latvijā, stāsta Ozola. Šī ekomarķējuma sistēma skata produktus visa dzīves ciklā- gan izcelsmi, gan pārstrādi. Ozola atklāj, ka Latvijā apziņa par kvalitatīvu iekštelpu pamazām veidojas. “Tas šķiet loģiski. Baltijas valstis vairāk tiecas sevi identificēt ar ziemeļu regionu”. Sertificētās krāsas iegūst “Zaļā gulbja” emblēmu. Jebkurš, kurš vēlas papētīt preci ar “gulbi”, var ievadīt uz iepakojuma esošo ciparu kombināciju publiski pieejamā datu bāzē. Taču arī krāsas bez “gulbja” var būt pilnvērtīgi ekoloģiskas, saka Ozola, taču bilst, ka Latvijas tirgotājam ir jāseko līdzi vietējai un Es likumdošanai. “Gulbis” ir, “vienkārši sakot, iedots “rāmis”, kura robežās var darboties un radīt savu krāsu produktu. Sastāva parametri var atšķirties, bet tam ir jānotiek šī reglamentētā “rāmja” robežās.” Jautāts par “zemūdens akmeņiem” eko-krāsas pirkšanā, Sleņģis brīdina, ka jālasa arī mazie burti uz iepakojuma. Viņaprāt, jebkuram apdares materiālam, kam ir ķīmiskie piemaisījumi vai sastāvā ir veselībai kaitīgas vielas, ir jābūt atbilstoši marķētam. Dabīgajiem šāda marķējuma nebūs, un ražotājs bez kautrēšanās būs norādījis līdzekļa sastāvu uz iepakojuma. Ar eko ir jāuzmanās Vārdu “ekoloģisks” piedāvātajiem produktiem gan mana bieži. Tikpat bieži gadās visai brīvi skaidrojumi, kas tad ir šis dabīgais izstrādājums. Sleņģis uzskata, ka pircēji ir labi informēti. Ja vēlas, visu vajadzīgo, kas jāzina par “dabīgo” pirkumu, varot atrast internetā. Ozola atzīst, ka “piesaukt” ekoloģiju ražotājam aizliegt nevar. Viņasprāt, ikviens ražotājs, kurš savas krāsas sastāvā pievieno “kaut kripatiņu lineļļas, var teikt, ka krāsa ir ekoloģiska, jo satur dabīgu eļļu. “Virspusēji tā arī ir, viņa atzīst. “Tomēr krāsa ir apdares materiāls, kuras pamatmērķis ir radīt kārtu, kas aizsargās virsmu un pilnvērtīgi ļaus to ekspluatēt.“ Ozola skaidro, ka krāsai mūsdienu prasības ir nesaudzīgas. Jābūt dekoratīvam izskatam, ilglaicīgai, ar iespēju virsmu tīrīt, nekaitīgai. “Tādēļ krāsa top sarežģītā ķīmiskā procesā, un uz to ir jāraugās kompleksi.” Viņasprāt, kvalitātes garantiju šādam kompleksam sniedz tieši starptautiskie marķējumi.